17/08/2026
Vasara liekas mazliet sagurusi, un cilvēki riņķī arī.
Ilgi tie pasaules sū atstarpe di velkas, un mūsos visos mazliet nosēžas kā pēcfūres putekļi plaušās.
Nelasi ziņas, neskaties acīs
nestrādā.
Ne tāpēc, ka nevarētu, vienkārši nedrīkst.
Mūsu laiks ir saistītā pasaulē, un tā tajā jādzīvo.
Bet reizēm vajag tomēr prom.
Ieriktēties, pavisma lēni un pamatīgi, vienā bišu šūniņā. Aizmigt lillīgā zvaniņā, lai tikai kameņu dupša pūkuciņas ārā rēgojas. No segapakšas paskatītes cakainu aizkaru plīvojam. Ilgi, cik vien var.
Tik jocīgas vienmēr nāk augusta beigas. Ar rudens gaidām nāsīs, visā būtībā, un tik lielām alkām - kā pirmsnāves grābienu - vēl vasaras pēdējās dienas vadīt tā vasarīgi, vasarīgi, vien u vasaru, vasar(t)ai tūlīt atkritīs v, novītīs vasa, paliks tikai pa burtam mētājamies rudens arumos, va, va, va.
Bet šoruden miera nebūs.
Eiropas vasaras pelni jāsaslauka
krustcelēs jāpamet gaisā
un ļoti stipri jāvēlas
vēlēšanās.
Brīdis, kad pasaule likās jauna un tīra, un neiespējams - nekas, uznāca 3.augustā Burtnieku vējdzirnavās.
Tur sava vectēva dzirnavās dzīvību atkal iegriež vesela maz-un mazmazbērnu saime.
Bija tik liela pārbagātības sajūta. Skats kā varētu būt, un kā gribētos, lai ir Latvijā un pasaulē.