24/09/2026
Manam dēlam šodien Dizainā un tehnoloģijā tēma- gatavosim sviestmaizes.
Skolotāja teica: ņemiet maizīti, tik cik paši variet apēst, un ko gribiet uz tās likt– sieru, desu, tomātu, gurķi. Klasika!
Mans Ernests: “Es gribu mammas pesto ar tomātiem.”
Nu… skolotāja to nepieminēja. Bet mēs mājās jau sen zinām – tā ir mūsu sviestmaize.
Tā mūsdienīgā. Tā, kuru mēs esam ēduši kopš bēnības, kad Ernests bij klātesošs pie pesto gatavošanas.
Katru reizi, kad gatavoju pesto, viņam rociņa ir sniegusies pēc maizītes, lai uzsmērēju to. Un tagad, kad baziliku Dārzeņi Pilnā Spekā vēl pēdējo reizi plūcu, lai saglabātu vēl zaļu un svaigu, lieku burciņās un saldētavā iekšā, viņš joprojām zina – tas ir mūsu. Būs brīdis, kad Ernests vēl to vēlāk gribēs, kā arī Tu.
Tātad šodien skolā būs nevis “sviestmaize”, bet “mājas pesto sviestmaize ar tomātiem”.
Un ja skolotāja pajautās, kāpēc tāda – varēs teikt: “Tā mums mājās ir bijusi vienmēr. Tā ir mūsu.”
Mazliet lepnuma. Mazliet siltuma. Un ļoti daudz pesto.
Lai jums arī šodien kaut kas tikpat labs un mīļš!
Z/S Vārpas
